Būt ar sevi

Kur tas laiks, kopš pēdējo reizi šeit biju.. šķiet pagājis gadsimts. Tik daudz pārmaiņu, domu, pārdomu, apņemšanos. Tik daudz mācīšanās. Un es nedomāju augstskolu, kursus vai ko tamlīdzīgu. Es domāju dzīvi. Mācīšanos dzīvot citādāk. Patiesāk. Pirmkārt jau pret sevi. Mācīšanos nebaidīties, teikt NĒ, neslēpties, nemānīties, neizlikties.. sanāk kā tāda mācīšanās būt bez tiem mazajiem "ne", bet tomēr ar lielo NĒ, kas ir tikai patiesi, taisnīgi un godīgi pret sevi. Savu robežu apzināšanās, brišana pa saviem aizaugušajiem labirintiem galvā, putnu trenkāšana, taciņu iekopšana.. tas viss ir paredzēts, jā. Pagaidām apgūstu teoriju, šķēru lietošanu, putnu balsis un uzmanīgi mēģinu apzināt visu to, kas kopjams. Izrādās daudz un dziļi, būs darbīgs laiks. Darbīgs laiks pašai ar sevi. 

Tā kā mācos būt pati, būt kas es esmu, tad ļoti labi ir būt pūli, bet vienai. Iesākumā, protams bezgala jocīgi. Kā nejaušs eksperiments izvēršas muzeju nakts, kad visiem tuvākajiem un tālākajiem cilvēkiem ir citi plāni. Daži mani nokancelē no saviem plāniem, no dažiem plāniem nokancelējos es pati un beigu beigās apzināti izvēlos būt viena. Ieplānoju apmeklēt divas vietas: Stūra māju un Laimas šokolādes muzeju. Sestdienas pēcpusdienā iejūku ļaužu pilnajā, siltajā Rīgā. Tik daudz cilvēku šovakar ielās - lieli, mazi, jauni, veci, pa divi, pa trīs, pa pieci.. jā, cik vien skatos, gandrīz visi draudzīgos bariņos vai pāros. Uznāk briesmīga vientulības sajūta - tā laikam ir, ka tikai lielā pūlī cilvēks var sajusties visvientuļāk. Divatā ar dabu - mežu, kalniem, jūru tas nesanāk. Tad sanāk skaista divatne... Tā nu beigu beigās saprotu, ka tikai manā varā ir justies vientuļi un bēgt aši aši uz savu mīntes vietu, vai tomēr izvēlēties kādu piemērotāku sajūtu. Izvēlos nesteigties, izvēlos interesi, izvēlos redzēt. Uzreiz kļūst vieglāk. Lēnā solī šķērsoju vecrīgu un dodos Stūra mājas virzienā. Ieraugot rindu saprotu, ka pavērošu vien gaidošos cilvēkus un cerēšu, ka pie Laimas šokolādes muzeja man veiksies labāk ar iekšā tikšanu. 

Rinda pie Stūra mājas. Tajā brīdī šķita traki gara..

Nevēlos ziedot jauko, smaržīgo maija vakaru stāvēšanai rindā.

Soļoju Šokolādes muzeja virzienā - Beidzot tiešām par hipsteru paradīzi dēvētā Miera iela kusā no dzīvības, no klātesamības. Ļaužu straume plūst un plūst un nes līdzi arī mani. Rinda, ko ieraugu momentā izslēdz manu vēlmi iestāties tās "astē", toties interese iečukst - izmēri, cik tā gara. Tā nu soļoju un skaitu soļus. Ne pārāk lieli, ne pārāk mazi mani soļi šajā rindā satilpst aptuveni 280. Varbūt 280 un pusīte. Kā veco laiku mīļmultenē par 38 papagaiļiem. Tik interesanti vērot citu ļaužu reakciju ieraugot tik garo rindu - citi cītīgi stājas galā, citi svešvalodā dusmīgi komentē šito "bezpriģelu", citi vienkārši smaida. Es ļaujos, lai Miera iela mani ved.. plūstu un smaržoju ceriņus.To visur ir tik daudz..

Rinda pie šokolādes muzeja. Līdz muzejam vēl gabaliņš.. kādi 280 mani soļi.

Svētdien nolemju, ka ar tieši nevienu apmeklētu muzeju muzeju naktī es nesamierināšos, bet došos uz kādu vietu, ko apmeklēt. Izvēle krīt par labu Rīgas Zoo. Kā reiz manā šā brīža virzienā pa ceļam. Izvēlos iešanu, būšanu laukā, gaisu, sauli, nevis 10 minūtes tramvajā. Tā nu lēnām kātoju Zoo virzienā no Brasas stacijas un pie sevis apceru to, ka melnu drēbju vilkšana nudien nebija prāta darbs.

ārkārtīgi patika šie "savvaļas'' pāvi. kā ārzemēs

piedzīvoju pāvu astu ziedēšanu

Krietnu brīdi izstaigājusies nonāku kārotajā galamērķi - atkal tā pati vakardienas sajūta - ģimenes ar bērniem, topošās māmiņas ar vīriem/draugiem, vevecāki ar mazbērneim, pārīši.. un es viena pati, vientuļa.. Nē, man ir austiņās AIR, man ir mans foršais pūču krekliņš, viena zvana attālumā visi, ar ko es varētu vēlēties parunāt un es esmu pati ar sevi. Atgādinu to sev un tālāk bez kautrēšanās izklaiņojos kārtīgas divas stundas pa zoo. Izpētu vecos zoo plakātus.

Ai, kā šis ar 1984.gada lauviņu patīk. Sajūtos tā, itkā tas būtu radīts tieši man - 1984.gada lauviņai :) Vēl lielāks prieks par lielo plūmju saldējuma kokteili, kuru lēnām sūcu pūtinot  piekusušās kājas, - nav jādalās, viss man! Nē, nu ne jau tā, ka man būtu žēl.. vienkārši, ir forši būt ar sevi!

sēnes sniegā. gardi.

Šodien atkal ziema. Baltas pūkpikas virpuļo aiz loga, kūp tikko uzlieta zaļās tējas tase un šķiet, ka ir īsti piemērots laiks sēņu stāstam. 

Tas notika, kamēr vēl aiz loga valdīja pāragrais pavasaris. Ne sen, ne nesen. Marta sākumā. Saņēmu pasūtīto austersēņu audzēšanas komplektu un nolēmu, ka nav ko gaidīt. Laiks man tāpat limitēts, nav ko gaidīt - jāmēģina audzēt. Es gan ar zaļajiem pirkstiņiem neizceļos un slotas kāti man nezaļo. Pat istabas puķes ne pārāk – tikai pašas pacietīgākās un izturīgākās. Taču domāts – darīts. Instrukcijā rakstīts – uz nakti jāiemērc. Nu iemērcu arī.

Divas reizes dienā – no rīta  un vakaros cītīgi apšļakstu savu sēņotavu. Pēc pāris dienām gan šķiet, ka būs vien jāpako atpakaļ kastē un jāved līdzi uz Īriju, lai mamma audzē, jo viņai aug viss iespējamais, taču nē – vienu vakaru pamanu, ka tomēr kāda sēnīte saslējusi savu degunteli uz gaismu.

Jē, jē.. tagad ik rītu un vakaru dokumentēju to, kā aug sēnes. Un nu man ir skaidrs, kapēc ir tas teiciens par to, ka aug kā sēne pēc lietus. Tās tiešām aug acīm redzami. Var sēdēt un vērot. Nevajag televizoru, nevajag datoru. Vienkārši sēdi un skaties ka aug sēnes. Skaties un domā. Un ieaudzē sēnēs savas domas, savu vēsturi. Notikumus. Pēc tam tos varēs izcept, tapēc jācenšas, lai notikumi ir ar labu noskaņu. Bailes, ka no sliktiem var sāpēt vēders. Jānis arī man diezgan šaubīgi pajautā, vai tās sēnes tiešām ir ēdamas. Nu ko es varu pateikt.. ja būs indīgas, tad noindēsimies kopā :)

Apmēram pēc nedēļas cītīgas laistīšanas un vērošanas sēnes šķiet ir gatavas tikt apēstas. Izgūglējos  krustu šķērsu pēc receptēm. Beigu beigās improvizēju, kā allaž..

Te nu mana labo domu sēņu sacepuma fotorecepte, varbūt kādreiz noder :)

Nepieciešams:

Sauja sēņu (vairāk vai mazāk, cik nu izaugušas)

4-5 vidēji kartupeļi (atkarībā no cepamtrauka lieluma)

1 burkāns

1 vidējs sīpols

2 daiviņas ķiploka

100 grami kūstoša siera

50 – 100ml piena

100ml ūdens

1 ēd.k. smalkā parmezāna siera

2 ēd.k. olīveļļas

Šķipsniņa muskatrieksa

Svaigi malti melnie pipari

Turmeriks

Karijs

Oregano

Sāls pēc vēlēšanās

Svaigas kinzas lapas pēc vēlēšanās

Vispirms nosēņojam saaugušās sēnes ar tajās ieaudzētajiem labajiem, priecīgajiem notikumiem.

Tad sašķērējam nomizotus kartupeļus šķēlītēs un iemetam tvaicēties uz 25 minūtēm. Pa to laiku sagriežam sīpolu, sēnes un nomizojam ķiplokdaiviņas. Košumiņam un kraukšķīgai tekstūrai ar dārzeņu mizojamo nazīti „samizojam” vienu burkānu plāksnītēs. Vilinošai virsiņai sagriežam smalki sieru. Var arī rīvēt. Man bija slinkums mazgāt rīvi, tapēc sagriezu. :)

Kamēr kartupeļi tvaicējās uz pannas uzlejam olīveļļu, sakarsējam un beram virsū sagrieztos sīpolus. Apcepam. Tad piespiežam ķiploku. Visbeidzot uzberam arī pašas galvenās – labo domu sēnes. Cepam, cepam.

Kad sacepušās, uzlejam 50ml ūdeni un uzmetam vāku. Kad notvaicējies ūdens, izdaram to pašu ūdens pieliešanas gājienu vēlreizīt. Un kad notvaicējies ūdens vēlreiz, tad pieberam muskatriekstu, piparus un turmerika šķpsniņu.

Kad kartupeļi iztvaicējušies, ņemam ietaukotu formu un taisam kārtojumu. Es ņēmu vienreizlietojamo alumīnija trauciņu no Gemosa, bet der arī jebkurš cits cepeškrāsnsdrošs trauks. Tātad – liekam kartupeļu kārtu, tad saceptās labo domu sēnītes ar garšvielām, burkānu plāksnītes un uzberam mazdruscīt sieru.

Pa virsu liekam pārējos kartupeļus.

Nobeigumā uzlejam pāri pienu, uzberam parmezāna sieru, oregano, piparus, mazliet sāli, ja vēlamies un pārkaisam atlikušo sieru. Viss, liekam cepties uz 15 minūtēm iepriekš sakarsētā cepeškrāsnī vidēji uz 160 – 180 grādiem. Jāskatās, kad siers sāk brūnēt, velkam ārā.

Tikko no krāsns. Smaržo gardi :)

Pārkaisām ar svaigi sakapātu kinzu un servējam.

Es pasniedzu ar svaigu ledus salātu, mazajiem pipargurķīšiem un granātābola sēkliņām.

Ņamņamņamņam..

Tagad ceru, ka mazie sēņuki saņemsies un paaugsies lielāki, lai varu vēl kādu sēņu improvizāciju uzgatavot.

Gardu pirmdienu!!

S!M

strazdi neatrodas. apcerīgums. ar zirgu nākotnē

Hei, visapkārt!

Priecīgu pavasari! 

Ceru, ka ir priecīgs. Savējo par īsti priecīgu nostaukt nevaru, taču pārmaiņas būs. Lielas. Un drīz. Neteikšu, ka esmu priecīga, ka gaidu.. nu, daļēji arī gaidu, bet skaidrs ir tas, ka tās ir vajadzīgas "dļja obševa blaga" tā teikt. Kā man klāsies cauri pārmaiņām, noteikti ik pa laikam ziņošu. Itkā plāni ir lieli, tad jau redzēs, kas sanāks.. Bez mazliet cerības, jau nemaz nav vērts lekt tam zaļajam koka zirgam mugurā un doties tālu, tālu plašajās pasaules ārēs..
Redz, pavisam uzskatāmi sāku apgūt ko jaunu. Izpmēģināt, piedzīvot. Kā tad citādi, lai saprot putnus? Tikai par tādiem kļūstot.. Un tā kā strazdi pagaidām neatrodas, tad nākas putnu sajūtu lūgt www.adrenalins.lv puišiem. Viņi ir ar mieru un palīdz būt. Būt. Augstu. Planēt. Redzēt. Uzticēties. Piedzīvot.

..un nemaz nav bailes..

Bet ne par to.. atceros, ka reiz solīju postu par aizkariem. Ak.. tas gan bija sen, bet olimpiāde ir pagājusi un ir atradies brīvs brītiņš, lai tos uzkabinātu. M, man patīk. Mīlīgi. Mājīgi. Omulīgi. Pati priecājos, ka esmu tīri ok interjera dizainers. Pie fotografiju gaumīguma gan vēl jāpiestrādā, jo dzīvē ir vēl foršāk :) pietrūkst tikai āķīši un atsienamie striķīši, bet priekš pagaidām.. mja.. nuja, nekas nav pastāvīgāks par pagaidām..

Un kamēr pagurums no dzīves, no pārmaiņām, no neskaidrības, no neticības, no meklēšanas, cerēšanas, vilšanās un pārējām tarakānu un putnu izklaidēm manos "bēniņos", tikmēr cenšos iesākt/pabeigt lauvu noskaņu. 12.aprīlī izstādes atklāšana Mārupes novada domē. Visi laipni aicināti. Manis gan tur nebūs, bet ceru, ka lauviņas mani pārstāvēs godam. :)

Paralēli klausos un smeļos spēku no Spēka dziesmām. Ai, nebūtu pamēģinājusi arī es neticētu, goda vārds. Tajās dziesmās ir TĀDS spēks!!! Liels paldies Sarmītei no www.mandalupasaule.lv par brīnišķīgo mandalu nodarbību un šo fantastisko  jaunatklājumu. Tagad ir plāns dziedāt, dziedāt, dziedāt un dziedāt, līdz spēks būs gana, lai pieņemtu sevi, notiekošo un pasauli kā tādu. Lai pieņemtu bez vēlmes jebko, jebko izmainīt..

Nu tā, apcerīgi..

Lai strazdi ar jums!

Pavasarī.

S!M 

februāra košumi un tuvojošos pārmaiņu sajūta tepat, tepat..

Kārtējo reizi nākas prātuļot par laiku. Kā tas nākas, ka es esmu atpalikusi laikā? Nu pilnīgi nopietni, dzīvoju vēl pagājušajā nedēļā ar sajūtu, ka līdz konkrētiem notikumiem vēl vesela nedēļa.. Es pat nevaru izstāstīt KĀ es vīlos saprotot.. ka nevis nedēļa, bet.. diena!! Pilnīgs kosmoss.. laiks aizskrējis tik ātri, ka es vienkārši nespēju tam sajūtās tikt līdzi.un runā, ka tas viss paliks ar vien jūtamāk.. tās laika dīvainības.Bet tas jau labi, ka pa manam vēl laika priekš visa ir daudz, daudz :D

Vienīgais, kam laiks allaž pietrūkst ir miegs.. Divas nedēļas pagāja nepārtraukti miegojoties, jo apmeklēju ūdens proceūras Stradiņos (ļoti jaukas procedūras, tik pat kvalitatīvas kā smalkos SPA, bet cenas.. 3x mazākas :) protams, vizuālais noformējums ir cita runa.. bet man šoreiz interesēja efektivitāte nevis estētiskums). Rīti sākas MEGA agri, un diezgan jautri. Jautri? Aha, kāpēc lai nebūtu jautri, ja pa ceļam uz procedūrām jādodas pa šādiem gaiteņiem, kas ir mazliet baisi.. tāda sajūta, ka ar katru solīti dodos arvien dziļāk un dziļāk pagātnē, bet labā kompānijā - kopā ar minčiem :) Dažrīt nācās kādu pūkaini izlaist, kādu ielaist, bet visvairāk sasmējos par to prātvēderu, kurš silda asti uz radiatoriem. Apsilde no apakšas, kas gan vairāk nepieciešams? :)





Stradiņu pagrabu gaiteņi. Buuuu... :)



 

Un ja par siltumu, tad esmu saņēmusi siltu, košu, milzīgi pūkainu un mīļu sūtījumu no Īrijas. Ak, nu gan mani vairs ziema nebaida - nebūs ne auksti, ne pelēki. Tagad gan šķiet, ka tas tik drīz vairs nedraud, bet neiešu jau bēdāties par to, ka gaisā virmo pavasara sajūta. :)

 

Oranžkošipūkainsiltais ir atbraucis. Paldies mammai par neizmērojamo čaklumu, pacietību un radošumu!!! :)

Pavasarim arī esmu gatava, jo gatava. Lieliskie ZIB* melni krāsainie reitūži ir papildinājuši manu pavasara gaidīšanas garderobi. Un tie nav vienīgie - uzķēros arī uz AMORALLEs lielo izpārdošanu un tiku pie debešķīgiem mežģīņotiem pušķīšotiem legingiem.

Kājijs (kā Selfijs) Nr.1 - ZIB* koši :)

 

Kājijs Nr.2 - Amoralle legingi - priecājos par mežģīnēm - var radīt atbilstošo noskaņu uzcērtot  īstās krāsas zeķubikses :)

Tagad tik pucēties un pucēties un gaidīt martu kad nu viss beidzot sāks piepildīsies. :)

Kā es to zinu? ZINU! Un te arī atļaušos iekopēt fragmentiņu no Solāras prognozes februārim, kas atrodams Gaismasbērnu domubiedros, lai arī jums ir skaidrs, par ko es te runāju un kā zinu!

 

"Mēs esam beidzot pabeiguši sarežģīto Čūskas Gadu, nometuši tās ādu, un iegājuši Ķīnas kalendāra Jaunajā Zaļā Koka Zirga Gadā. Tagad, kad esam palikuši bez vecās ādas – mēs spējam saskatīt lietas, kuras iepriekš bija zem tās paslēptas, un kuras mēs agrāk nevēlējāmies ieraudzīt. Februārī mēs gatavojamies atlaist lietas, kuras jau sen esam gribējuši atlaist; tās ir tās lietas, kuras mēs nebijām spējīgi atrisināt un atlaist līdz šim.

Februāris ir arī mēnesis, lai nodotu aizmirstībai savu Veco Dzīves Stāstu, ja mēs vēl joprojām tanī dzīvojam, Mūsu vecā Dzīves Grāmata ir cieši jāaizver un jānoliek malā kopā ar mūsu Veco Dzīvi – lai mēs savu Jauno Stāstu varētu uzsākt dzīvot Martā.

Daudzi no mums domā, ka mēs esam gatavi lēkt sava Zaļā Zirga mugurā, lai auļotu prom uz mūsu Patieso Dzīvi mūsu Jaunajā Ainavā. Un tas būtu tiesa, ja vien tas būtu Marta mēnesī. Bet ir Februāris ... Brīnumainais 2014.gada Zaļais Zirgs neļaus kāpt sev mugurā, kamēr mēs neesam Tīri un Skaidri viscaur visā pilnībā. Ja mēs centīsimies viņa mugurā kāpt, lai turpinātu virzīties pa sava Vecā Stāsta nebeidzami ieciklētajiem ceļiem – viņš metīs mūs nost. Vienīgā vieta, uz kuru Zaļais Zirgs būs gatavs mūs aiznest, ir dziļi Jaunās Ainavas iekšienē.

Februārī ir sakoncentrēts spēcīgs potenciāls, kaut gan tas ir pārskatīšanas, maršruta izmaiņu un lēmumu pieņemšanas mēnesis, lai enerģijas atkal varētu plūst no jauna. Tas padarīs daudzas lietas vienkāršākas priekš mums šinī mēnesī, un interesantākas.

Grūtības var iestāties mums galvenokārt tad, ja mēs centīsimies turēties pie savas Vecās Dzīves, pie savas ierobežotās uztveres un vecajiem lietu kārtošanas paņēmieniem. Ja mēs centīsimies dzīvot pagātnē, vai arī rīkosimies tā, it kā dualitātes pasaule būtu mūsu galvenā realitāte – var nākt dažas sāpīgas mācības, lai palīdzētu mums izrauties brīvībā.

Visu Februāra mēnesi mēs sērfosim pa spēcīgiem Iedvesmas Viļņiem. Iedvesma piedāvās mums negaidītus lēmumus, kad tie visvairāk mums būs nepieciešami. Daži no mums var noorganizēt negaidītus ceļojumus nākamo mēnešu laikā, ar nodomu – atrisināt, pabeigt un atlaist. Citi var doties ceļojumos, kas paceltu viņus uz jaunu Līmeni.

Šis mēnesis palīdzēs mums daudz dziļāk nostiprināt mūsu būtību Jaunajā un Patiesajā. Pastiprināsies Jaunās Ainavas enerģiju pievilcība. Mūsu iekšējā Prieka sajūta, mūsu Patiesuma un Mīlestības sajūta neizmērojami padziļināsies. Mūsu SIRDS ZINĀŠANAS strāvojums plūdīs arvien spēcīgāk, koriģējot mūsu iekšējo kompasu, kamēr mēs vairs nešaubīsimies par savu Iekšējo Zināšanu.

Februāris ir pilns svaigas enerģijas, jaunas virzības, negaidītu atklājumu, pilns jaunu ideju un interesantu iespēju GALVENAJAM IZRĀVIENAM, kas palīdzēs mums atbrīvoties no pagātnes. Ar vislielāko nopietnību jāvirzās mūsu būtībām caur šo mēnesi – ir pienācis laiks pilnīgi nopietni izturēties pret DZĪVOŠANU, izvēloties visā pilnībā dzīvot TAGAD Patiesu Dzīvi – kā Īsteni Patiesajam Jaunajā Ainavā.

Februāris ir super sakoncentrēts mēnesis, fokusēts uz pabeigšanu, atlaišanu, kursa koriģēšanu, un mūsu būtības noskaņošanu uz Jaunu Līmeni. Tas sagatavo mūs Martam, kad mēs leksim mugurā savam brīnumainajam Zaļajam Zirgam – Zaļās Ugunis iedegsies – un mēs sāksim auļot pa Visīsāko Ceļu. "

Ir taču priecīgi to lasīt un uzreiz košāks skats nākotnē un.. nu tā sajūta ir tāda, ka tieši tā arī būs. Atlaižam veco, beidzam vienreiz censties turēties pie tā visa un ļaujamies, jo mēs zinam, ZINAM, ka būs labi.. būs tieši tā, kā jābūt! :)

 

S!M

 

lai HAPPY :)

 

Jauku, mīlestības un priecīgu notikumu pilnu Valentīndienu!!

BUČAS

!!!

 

ommmmmmmmmmmmmmmmmmm

Pa – pa – pa – pa - pa - pavasarīgi. Februārī. Pavisam jocīgi. Neatceros tādu februāri. Allaž ir bijis trakoti auksts. Vai arī siltos februārus ātri aizmirstu? Kas to lai zina..  Es zinu tikai to, ka februārī man allaž tiek puķes, bučas, labi vārdi un jaukas dāvanas. Šis gads nav izņēmums :) 

Jauku pirmsvārdadienas pārsteigumu piektdien saņēmu no RIMI – joka pēc aizpildot vienu RIMI kartes testu izrādījos dienas uzvarētāja un joprojām priecājos  par vitaminizēto pārsteiguma dāvaniņu! 

PĀRSTEIGUMS - groziņš ar 5kg sārtvaidzīšu - ābolīšu.

Priecīgie pirmsvārdadienas notikumi turpinājās arī sestdien – kino, omulīgs restorāniņš ar bezgala gardiem ēdieniem un jauka pasēdēšana krodziņā. Iesaku noteikti paviesoties Domini Canes restorānā, tikai galdiņu gan rezervējat laicīgi! Un LIELS PALDIES Andersenu ģimenei par šo jauko dāvanu mūsu WPP ballītē, kuru saņēmāmies izmantot.. em.. pēc krietna laiciņa. Nu ko lai dara, ja piemērots brīdis ātrāk nu ne kādi nebija atrodams? :)

Angļu krodziņā Īru alus un Sardīnijas kokteilītis :)

Melleņu tiramisū. Balģož :)

Vārdadienu aizvadīju pavisam rāmi – salds miedziņš, nesteidzīgs brančs KUK BUKā, pavisam neplānota aizkaru pasūtīšana manai istabai (ziņa sekos), kā arī nesteidzīga kārumu (gumijlācīšu cepumu) gatavošana Valentīndienai. 

 

Recepti nolūkoju savā iemīļotajā Beautiful mess blogā un cepu tik augšā. Iesaku pamēģināt, ātri, garšīgi un interesanti, TIKAI nepieļaujiet manu kļūdu – gumijlācišu ceturtdaļas cepumiņos liekat, kad tie jau ir gandrīz izcepušies, nevis uzreiz.. Tā iet, kad steidzas un kārtīgi neizlasa recepti. Gardi jau sanāca, tikai ne tik skaisti, jo sarkanā sirsniņa pa vidu sacepās pavisam brūna. Tagad man partijas uzdevums izdomāt, kā šo defektu pārvērst par efektu.

Tas nu par kārumiem. Bez kārumiem gribu padalīties ar kādu ļoti jauku dāvanu no kolēģa. Lūk – „Adījumu raksti un adīšanas technika” 1957.gada izdevums. Bet kas par rakstiem.. Ek, sūtīšu mammai šo zirgu rakstu, lai piedizainē ragu klāt un  uzada man sapņu zeķītes ar vienradžiem, kuras uzvelkot notiek brīnumi :)

 

Brīnumi, ne brīnumi, bet brīnos pati par sevi.. Nu kurš man lika uzlikt sev uzstādījumā gleznojamas pērles? Joprojām netieku galā.. Toties granātābols gan man patīk. Tāds košs un ķirbīgs :)

Un ja jau par zīmējumiem.. un senām dāvanām.. tad saņēmos izmantot vēl vienu senu pagājušās Dzimšanas dienas dāvanu – Rīgas tintes dāvanu karti -  un iedot sev restartu. Jaunu sākumu. Skaņu, zīmi, simbolu, kas bija PIRMS. Pirms visa. Vibrāciju, kas radīja visumu. Ceru, ka tā ievibrēs, izskanēs, dos man ticību,  īsto virzienu un pārliecību. OMMMMMMMMMMMMMM....

Procesā ievibrēja kārtīgi – smējos, ka sajūtu ziņā tā ir epilācijas (mājās pašveiktās ar ne pārāk labu epilaotru, LĒNI) un zobārsta (kurš sajaucis puses) krustojums. Mazi drebulīši un liela vibrācija. Un lai man nebūtu pavisam bail (ha ha) Jānis man pievienojās un ieguva savu pirmo tetovējumu. Kādu? Kā jau īsts mežinieks – koku, ko gan citu. Tagad varam spēlēt dakterīšos un apkopt viens otra bildītes, kamēr sadzīs.

Lai izdodas jauki nosvinēt Valentīndienu, jo gudrie horoskopisti saka, ka kā to pavadīsim (un tas nekas, ka pilnmēness!!), tāds būs arī viss gads. Un vai tad mēs negribam, lai gads mums būtu jauku pārsteigumu, gardu vakariņu, mīļu sarunu, tuvu cilvēku un mīlestības pilns? Gribam!! Nu tad uz priekšu, kustinam smadzenes šajā virzienā un neļaujamies kosmiskajām provokācijām! ;)

XX

S!M