Laiks aizritēja nemanot. Sākumā škita, ka divas nedēļas ir TIK daudz,
bet beigu beigās, šodien attopos darbā un tā arī nesaprotu – biju kur vai nebiju.
Tikai aizdomīgi pietuvojusies pirmā advente (jāsteidz lipināt vainadziņi),
patriotiskie svētki un starojošā Rīga pazibējuši
garām nepamanīti un darāmo darbu saraksts izaudzis garumgarš. Ķeros klāt un daru. Šis manu sarakstu
saīsinās. Punkts saucās – kopsavilkums par Sardīniju. Tad lūk, īsumā pa
punktiem:
- Kopējā noskaņa āfricīgi – arābiski – indiski – itāliska. Interesants apzīmējums, bet tieši tāda arī šķita šī sala. Vismaz tās vietas, ko izpētījām. Vidēji dienā +18/20 grādi silts, saulains, zilzaļā vidusjūra, agāves, dateļpalmas, vietējais krāmu tirdziņš, šauras ieliņas, kurās ieslēpušās visdīvainākās iestādes, mazi mini automobīļi, nodauzīti no visiem stūriem un, protams, saldējums.
- Kulinārais baudījums – vēderam tīkams. Saldējums – itāliski gards, tikai daudzās gelateria nav nekādu uzrakstu vai arī tie ir Itāļu valodā. Mēģinājām pēc krāsām. Zilā nepatīk – neņemu, rozā patīk – ņemu. Picās gan mazliet vīlos - bija labas, taču ne izcilas. Varbūt netrāpijās īstā picērija, kurā cep tik gardas picas, ka pat maizes maliņu bez liekas domas gribas noskrubināt ar baudu. Tiramisu – ņammu ņamma. Mēs gan to nobaudījām tikai vienā gastropabā, kurā četrās dienās pamanījāmies paviesoties trīs reizes, taču tur tas bija tiktiešām izcils. Jūras ežus atradām pēdējā vakarā un tā arī nesaņēmāmies pagaršot. Taču gardu muti notiesājām milzu garneles – scampi un es nogaršoju Sardu culurgiones – kaut kas pelmeņveidīgs ar kartupeļu pildījumu. Tīri ok. Pārsteidzoši garšīgas bija arī viņu kūciņas – pardule, kas ceptas no rikotas siera un ir tādas nesaldas bet ar safrānīgi citrusīgu piegaršu. Vīns – o jā, lielāko ties tiešām labs izlejamais vīns. Nogaršoju arī viņu vietējo kokteilīti Aperol spiritz (tas bija TĀDS kārumiņš) un kadiķīgo Mirto liķieri. Abi šķita tādi dāmu dzērieni – viens dzirkstošs skaistam vakara iesākumam, otrs, upeņu balzamveidīgs, ar ko pakārumoties laiskos vakaros. Sieri arī bija izcili kopā ar svaigajām baltmaizes šķēlēm, olīveļļiņu un balsamico etiķi. Un augļi.. vietējie mandarīni, hurmas, vīnogas.. bija arī granātābolu sezona, taču nesapratām, kā tos viesnīcas apstākļos izķidāsim, tādēļ klāt neķērāmies.
- Tūrisma objekti gan bjia tādi pašvaki. Tā kā galīgā nesezona – lielāko ties viss ir ciet. Braucām uz MINI SARDĪNIJU salas vidienē, taču arī tā ciet. Taču ar auto apbraukājām abus krastus cik tālu nu spējām. Pa ceļam manījām vairākas „spoku pilsētas”, kurās viss ciet un nav nevienas dzīvas dvēseles. Īpaši spocīgi braukt tādām cauri pievakarē, kad mazliet jau krēslo. Ielu apgaismojums iededzies, taču mājām slēģi ciet un tāda pamestības sajūta. Toties vasarā noteikti šiet dzīve kūsā uz visiem 100.
- Vēl kas šķita atzīmēšanas vērts.. nu, protams, šaurās ieliņas ar pēkšņām trepēm galā. Tā džeimsbondīgi, goda vārds. Šķiet ka te spiegi varētu mukt caur iekšpagalmiem. Būtu varena pakaļdzīšanās ar neiztrūkstošu nobraucienu lejup pa kāpnēm, vietā, kur iela pēķšņi beidzas, kā arī, pilnīgi noteikti, iesprūšana kādā ļoti šaurā šķērsieliņā.
- Jocīgi vēl šķita augstie tualetes podi. Nu goda vārds, ĻOTI augsti! :D Pavisam jocīgi šķita arī tas, ka lidostā iekāpšana lidmašīnā notika tikai caur priekšējām durvīm un pasažierus laida „pa porcijām”, lai neveidojas liela drūzma. Tādi brīnumi vēl nebija pieredzēti, bet.. kā jau lasījām ziņās par ciklona „kleopatra” nedarbiem Sardīnijā, tad, kaut vai pa logu būtu ar mieru rāpties iekšā lidmašīnā, lai tikai tiktu mājās. :)
Atā, atā Sardīnija, majās tomēr ir vislabāk!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru