pilnīgā TUMSĀ

Hmm.. Kaut kā palaidu garām to, ka nepadalījos ar savām sajūtām par pagājušās piektdienas noslēgumu - vīrs mani veda uz vakariņām tumsā. Tumšā garšas piedzīvojumā, tā teikt. Tad nu saņemos, lasiet un iedvesmojieties kam nepiedzīvotam :)

Iepriekš, protams, profesionālais gūglēšanas kretīnisms – vajag taču salasīties atsauksmes, lai nav pilnīga un galīga niršana nezināmajā. Tad, kad nu aptuvenais priekšstats gūts, gaidu darba dienas beigas un savu tumšo piedzīvojumu. Dodamies uz restorānu „Olīve” Rīgā, Ģertrudes ielā 56. Tur sastopam vēl bariņu tumsas piedzīvojumu alkstošo ļaužu. Izpakojamies no mēteļiem un gaidām. Nepaiet ilgs laiks, kad pienāk mūsu kārta ienirt aiz noslēpumainajiem aizkariem. „Dāma nāk pa priekšu, liek savu roku man uz pleca. Kungs liek roku uz pleca dāmai un lēnām ejam.”. Tā nu sākas mūsu ieniršana tumsā kā dāmai un kungam. Viesmīlis ar nakts redzamības brillēm ved mūs līkločiem un šķiet, ka telpa tāda ovāla un gara. Dzirdam, ka tur pat pie galdiņiem sēž arī citi ļaudis, taču neredzam itin neko. Šķiet, ka pašas balss pat skan citādāk, jo viesmīlis nepārtakti taujā par to kā mēs jūtamies. Esam sasnieguši mūsu galdiņu. Somiņas tiek gādīgi uzkarinātas uz krēslu atzveltnēm, mēs tiekam nosēdināti un saņemam instrukcijas – priekšā salvetīte, ko labāk ieklāt uzreiz klēpī (ļoti labs padoms!), kreisā pusē dakšiņa, labajā nazītis. Tieši nazītim galā glāze ar ūdeni.

Kamēr viesmīlis sēdina pārējos apmeklētājus lēnām aptaustu teritoriju. Galds šķiet apaļš un priekšā vēl karotīte un dakšiņa saldajam ēdienam. Citu priekšmetu tuvums nav sataustāms. Ošņāju gaisu. Tāds mazliet sastāvējies un nedaudz smaržo pēc ceļmalas kroga. Droši vien dēļ aizkariem, kas vajadzīgi, lai telpā nodrošinātu pilnīgu piķa melnu tumsu, nav lāga ventilācijas. Tumsā atrodu vīra roku un pieķeros. Liekas, ka tā drošāk :) Pa to laiku tiekam pie galda biedriem. Kāda visnotaļ aktīva un čalojoša pāra. Meitene tik aktīvi iepazīst teritoriju tumsā, ka viss viņas ūdens ar slaidu loku iegāžas man klēpī. Bet nu ko.. tas jau tikai ūdens. Smieklīgi.

Viesmīlis izvadā uz labierīcībām visus, kuriem tumsa uzdzinusi uztraukumu un tad sākas gaidīšana. Pirms maltītes vēl mazs, vēsturiskis ieskats tumšo vakariņu vēsturē un.. mmm.. jūtam, kaut kas sāk smaržot.. viesmīlis pārvietojas tik nemanāmi un pēkšņi uz galda priekšā ir šķīvis ar kaut ko siltu. Mēģinu sasmaržot. Smaržo garšīgi, tas arī viss. Ir skaidrs, ka jāķeras klāt. Konstatēju, ka uz šķīvja ir kāds gaļas gabals. Tam arī ķeros klāt, griežu un vīlēju, mēģinu uzdurt un ēst pieklājīgi. Beigās gan ļaujos kārdinājumam uzdurt gaļu uz dakšas un kost. Tā drošāk, ka izdosies to atkal samedīt tumšajā šķīvī. Garšo labi, sulīgi. Piedevās detektēju kartupeļu šķēlītes kaut kādā mērcītē, topinamburus un zaļās pupiņas. Lēnā garā bakstos, kamēr dzirdams, ka blakussēdētāji jau ar savu porciju tikuši galā un ziņo, ka to var konstatēt pārvelkot ar pirkstu pār šķīvi. Es gan  cenšos ieturēt stāju – pirkstus šķīvī nē! Pēc brīža arī ar nazīti un dakšiņu zmējot zvaigznītes šķīvi, šķiet, ka nekas vairs neķeras. Nolieku galda piederumus slīpi pār šķīvi un tie acumirklī pazūd. Hm, un kā tad lai te ēd ar rokām, ja viesmīlis visu redz?? :)

Ou.. laiks saldajam. Ņamm.. garšo debešķīgi.. kaut kas šokolādīgs ar riekstiem un debešķīgām krēma putiņām pa virsu. Šķiet kāda kūka. Kamēr es vēl pusē, atkal kaimiņi ar turbo ātrumu visu jau ir noloksējuši un paši par to priecājas. Saklausu, ka galda biedrene ir pamanījusies iemest kādu gabalu arī klēpī. Redz, salvetītes tiešām noder :) Beigu beigās, kad šķiet, ka nekas uzdurams uz šķīvja vairs nav, nolemju tomēr notestēt ar pirkstu. Nu gan jau, ka viesmīlis ne to vien redzējis. Jā, tiešām viss godam notiesāts, šķīvis tukšs. Tas arī zibenīgi pazūd, tikklīdz esmu beigusi ēst. Ūdens glāze iztukšota, papildus pasūtītais vīns arī un telpas stūrī parādās maza gaismiņa. Tiek iedegtas sveces. Akvai, cik to gaisma šķiet spilgta! Bija tik labi neko neredzēt..

Viesmīlis Ingars nodemonstrē mums to, ko mēs ēdām. Patiesībā ēdiena izkārtojums uz šķīvja bijis ļoti skaists. Gan vistas fileja ar kartupeļu gratinē un piedevām, gan šokolādes kūka ar maskarpones krēmu, cidoniju sīrupu un brūklenēm. Izrādās tas bija tas, ko mēs ēdām. Nopriecājos, ka es vienīgā no visiem uzminēju, kas bjia tas – tie topinamburi. Laikam pārējie tos nekad ieprieš nebija baudījuši, jo tā riekstainā, sveķainā, kraukšķīgā garša nav sajaucama ne ar ko.

Kopumā – sajūtas interesantas.  Šķiet ka ēdiens garšoja kaut kā īpaši. Interesanti bija censties sagaršot kas ir tas, ko ēdu, kā arī medīt ēdamo pa šķīvi DRĪKSTĒT piestumt vai pabakstīt ar pirkstu, jo neviens neredz. :) Pārsteidzoši šķita tas, ka balsis izklausījās citādāk, kā gaismā. Arī par galdiņa kaimiņiem nācās spriest tikai pēc balss un komunikācijas stila. Gaismā, protams, viss izrādās citādāk, taču, iespējams, ka tur, tumsā, mēs esam patiesāki. Neredzot sajūtam daudz vairāk. Izmantojam arī citas maņas, nevis ņemam visu vienkārši „uz vizuālo”.

Katrā gadījumā – iesako šo izmēģināt. Ja sagribas, tad pierezervēt šo iespēju var tur pat restroāna vai arī www.davanuserviss.lv. 

Modiniet citas maņas, tas ir tik interesanti!

Labu dienu un ēstgribu! :)